Septembris sākās kā parsti- 1ais- skola, ziedi, atkal redzēšanās, daudz pozitīvu emociju, nedaudz skumjas pa pagājušo vasaru.. Jau pirmajā septembrī uzzināju, ka 3-4 septembrī jābrauc uz Lietuvu- treku, LČ, protams, ka jau neliela panika bija..:D
Lietuvā izdarīju, ko varēju, protams kārtējo reizi pārliecinājos, lai brauktu trekā vajag pieredzi un vairāk pabraukt pa treku.. bet nu mums lielāku iespēju nav, tā, ka rezultāti bija diezgan apmierinoši..
5ā septembrī 20. Vienības brauciens, nekas īpaš, braucu MTB distanci, kkādi 40km, savā jauniešu grupā vinnēju, kopvērtējum''a paliku otrā aiz Leldes, arī labi.. :))
Pēc Vienības brauciena dabūju fixīti, tā patīk ar viņu treniņos braukt, daudz interesantāk, varbūt nedaudz grūtāk bet nesūdzos, galvenais, ka patīk :)
Vakar biju uz pēdējo Eliona posmu, traka trase, 55km tikai pa mežu, tīrais kross, tā jau normāli savā N23 grupā paliku trešā, noteikti, ka varēju labāk, bet nebija iekšā, lai brauktu..

Šorīt pamodos un tā dīvaini jutos, nez kkās tāds dīvains likās, tad uzzināju, ka Lindiņa ir devusies līdz Andrim, briesmīgs trieciens, tgd vēl nespēju to aptvert, kā viss turpmāk būs, neticu tam- ne pa Andri, ne pa Lindu.. sāku domāt un mani pārņem tāda divaina, bezpalīdzīga sajūta.. kapēc tā notiek?! tas nav godīgi.. Linda taču ir cīnītāja, vienmēr uzvar, bet šajā cīņā viņa zaudēja, kā tas var būt..??? Sēžu un domāju, kad būšu viu savā galvā salikusi pa plauktiņiem, visu notikušo, tad arī vairāk izteikšos..